Marija ir ļoti mīloša veca dāma, vienmēr ar smaidu sejā un gatava uzmundrināt citus cilvēkus. Viņai ir vārds mierinājumam un rūpes visiem gadījumiem. Viņa vienmēr ļoti atklāti stāsta par savu pieredzi, un viņai patīk dalīties ar citiem smieklos, jautrās atmiņās un līksmos padomos.

Marija strādā jūsu uzņēmumā par admnistratori. Visi darbinieki viņu pazīst un novērtē viņas klātbūtni un pozitīvo attieksmi. Viņa sāka strādāt šajā uzņēmumā jau pašos uzņēmuma pirmsākumos. Viņa zina visus, un visi zina par viņas mirdzošo garu.

Viņa mēdz sveikt visus ar sirsnīgu “Labrīt, saulstariņ!” un Ziemassvētku laikā visiem cept cepumus un saldumus. Marija ir bijusi pirmā persona, kas jūs sveicina birojā, iepazīstina jūs ar kolēģiem un nekad neaizmirst novēlēt daudz laimes dzimšanas dienā.

Kopumā viņa ir patiešām lieliska persona, un tu patiešām vēlies, kaut pasaulē būtu vairāk tādu cilvēku kā Marija.

Kādu rītu, paķerot savu kafiju, lai sāktu savu rutīnu, jūs ievērojat, ka Marijas tur nav. Ļoti dīvaini no viņas puses, ņemot vērā, cik strikta ir viņas darba ētika: Marija vienmēr ir ārkārtīgi punktuāla savos uzdevumos un pienākumos, un viņa vairāk nekā 10 gadu laikā darbu gandrīz nevienu dienu nav kavējusi, taču šī varētu būt viena no tām dienām, vai ne? Visi var saslimt vai nokļūt steidzamos notikumos...

Ēdot savas pusdienas kafetērijā, jūs apzināties, ka Marija kādu laiku nebūs birojā kādu, šķiet, ļoti delikātu personisku apstākļu dēļ.

Paiet vairākas nedēļas, un joprojām no Marijas ne miņas. Cilvēki sāk uztraukties; pazust bez sakariem - tas ir ļoti neierasti no viņas puses. Galu galā, jūs un jūsu kolēģis nolemjat pavaicāt cilvēkresursu vadībai, vai ar Mariju ir noticis kaut kas nopietns... Viņš/a atbild, ka ar Mariju nekas nav noticis, bet pagaidām labāk dot viņai atelpu.

Viņa/viņas atbilde ir mazliet satraucoša: acīmredzot, kaut kas noteikti ir noticis, bet cilvēkresursu vadība sīkāk par to neatklāj.

Vienu dienu – vienu no daudzajām bez Marijas “Labrīt!” – jūs saņemat šokējošu vēstuli no sava uzņēmuma vadītāja: Marijas jaunākais dēls, spožs koledžas students savos 20 gados ar spožu un daudzsološu nākotni, zaudējis desmit gadu ilgā kaujā pret ļoti retu un agresīvu slimību. Viņa uz kādu laiku paņēma atvaļinājumu, lai kopā ar dēlu pavadītu viņa pēdējos divus dzīves mēnešus, un ar lielām sirdssāpēm viņa joprojām priecājas paziņot, ka, par spīti visam, tās bijušas mīļas atvadas, un viņa drīz atgriezīsies darbā.

Zīmītes beigās ir tikai viens lūgums no viņas: bez ziediem, bez vēstulēm, bez vajadzības ierasties uz bērēm (tā tik un tā ir privāta ceremonija), tikai vienkārša “normalitātes garša”.

Birojs nespēj noticēt tam, ko viņi tikko izlasījuši, un visi jūsu kolēģi ir acīmredzami apstulbuši. Izrādās, ka tikai nedaudzi cilvēki uzņēmumā zināja par Marijas apstākļiem. Vairāk nekā 10 gadu ilgajā nevainojamajā darbībā viņa nekad neminēja ne vārdu par sava dēla slimību. Viņa visu laiku runāja par dēlu ar mātes lepnumu acīs, bet ne pušplēsta vārda par to, ko viņa pārdzīvo...

Ir pirmdienas rīts, pirmā diena, kad viņa atgriežas darbā. Tu redzi viņu pie galda... Skumjš skatiens viņas acīs, taču sejā nav redzama drūma aura.